Ivo un Sanda
-
-
Mūsu stāsts:
Vai tev ir bijusi sajūta, ka tavu likteni vada providence? Ka tas, kas ar tevi notiek, ir tieši tādas nejaušību ķēdes sakritība, kurā, mainoties tikai vienam elementam, gala iznākums būtu pavisam cits?
Tāpat arī mums citreiz piezogas tādas netaustāmas bailes – kas notiktu, ja tajā tālajā gadā mēs būtu iekāpuši dažādos vilciena vagonos, ja mēs nebrauktu vienā velomaratonā, ja… Bet tauriņš spārnus ir novicinājis, un šogad varējām svinēt savu kāzu 10 gadu jubileju.
Svarīgais, kas ir noticis šajā laikā, protams, ir gan mūsu dēls, gan iegādātais kopīgais īpašums, kur iesakņoties un kuru visiem saukt par dzimtas māju, tomēr, tomēr – nozīmīgākais ir tas, ka esam kopā un ka mūsu taureņi vēderā joprojām turpina lidot.
Mums abiem ir jāprot pielāgoties vienam otram. Vīra nerimstošā pacietība, sievas bezgalīgā iecietība. Būt kopā un piederēt viens otram gan priekos, gan bēdās un slimībā. Un nu jau tie nav tukši vārdi.
Mēs esam neparasts pāris. Iepazināmies, braucot uz velomaratonu (un ne kā šodien pierasts Tinderī), apprecējāmies Televīzijas tornī. Tu man dāvāji rozi, kuru man pasniedza stjuarte lidmašīnā, kad devos komandējumā, un kura izturēja arī vēl visu ceļu mājup. Es tev uzdāvināju īstas striptīza dejotājas priekšnesumu, kurš tomēr tev nepatika, jo “viņa nebija tavā gaumē”. Mēs svinam ar draugiem kopīgus Jaunos gadus, priecīgi uzvilkuši parūkas un smieklīgus tērpus, braucam ar ģimeni ekskursijā, nezinot, kur nakšņosim. Viena vakara laikā mūs apšmauc divas naktsmītnes, novelkot naudu no kartes, bet pretī nesniedzot neko. Un mēs vairākkārt esam gandrīz palikuši naktī Polijas nekurienē, baidoties vairs nekad nekur neatrasties.
Bet vienalga – tās ir mūsu dienas, mūsu gadi un piedzīvojumi. Lai arī šobrīd esam katrs savā valstī un starp mums ir divu stundu lidojums, mēs atrodam laiku sev un iespējas lidināties tauriņiem.
